Krists Auznieks, Matīss Čudars un Džonatans Hārvijs Sinfonietta Rīga koncertprogrammā

Krists Auznieks, Matīss Čudars un Džonatans Hārvijs Sinfonietta Rīga koncertprogrammā

Krists Auznieks, Matīss Čudars un Džonatans Hārvijs Sinfonietta Rīga koncertprogrammā.

17. martā plkst. 19.00 kamerorķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē klausītājus aicina iepazīt angļu komponista Džonatana Hārvija teiksmaino skaņu un austrumu garīguma caurstrāvoto pasauli. Viņa pēdās sekos divi jauni latviešu komponisti – nule Lielo mūzikas balvu ieguvušais Jeilas Universitātes doktorants Krists Auznieks un plašākā publikā ievērību guvušais jauneklis ar ģitāru plecos – Matīss Čudars.
Koncertprogrammā “Džonatans Hārvijs un latvieši” Normunds Šnē vienkopus pulcinājis gan prominento britu klasiķi, gan divus sevi jau pierādījušus jaunos latviešu komponistus. Krista Auznieka (1992) godalgoto skaņdarbu “Uguns un roze” orķestris pirmatskaņojis jau pērn Cēsīs, festivāla “LNSO Vasarnīca” ietvaros, bet Matīss Čudars (1991) klausītāju vērtējumam 17. marta koncertā piedāvā savu šoziem tapušo simfonisko poēmu “Malkas šķūnītis sniega krāsā”. Savukārt Džonatans Hārvijs (1939 – 2012) latviešu skaņu iztēles telpā revolucionārus pārkārtojumus solās ieviest ar kritiķu savulaik augsti novērtēto opusu Bhakti.
Viņus visus vieno tiekšanās uz ideālu skaņu un akustikas robežu pārvarēšanu. Var droši apgalvot, ka tāpat kā savulaik Hārviju, arī deviņdesmitos gados dzimušo latviešu komponistu paaudzi vieno zinātkāre un jaunatklāšanas prieks.
Džonatans Hārvijs, viens no spilgtākajiem britu pēdējo desmitgažu skaņražiem savos civilizāciju izteiksmes līdzekļu sintēzes meklējumos ir smēlies iedvesmu no vēlīnā romantiķa Riharda Vāgnera, kura mūža nerealizētā iecere bija budismam veltīta opera. Hārvijs, rīkojoties ar sava laikmeta izteiksmes līdzekļiem, šīs heterogēnās realitātes ir galugalā sapludinājis, spējot apvienot acumirklī neiedomājamo – austrumu garīguma un transcendences tradīciju ar Rietumu civilizācijai raksturīgo “Es” esamības centrā.
Pēc doktora grāda iegūšanas Glāzgovas un Kembridžas universitātēs Hārvijs pievēršas pasniedzēja darbam Saseksas universitātē. Līdztekus pirmajām kompozīcijām top arī vairākas muzikoloģiskas esejas. Tomēr visbūtiskākais pagrieziena punkts Hārvija radošajā mūžā ir ievērojamā franču komponista un diriģenta Pjēra Bulēza piedāvājums stažēties Parīzes IRCAM (Skaņas un akustisko pētījumu centrs). 1980. gados te tapuši skaņdarbi, kas iezīmējuši Hārvija turpmāko muzikālās domāšanas virzienu un rokrakstu. Pie šiem opusiem pieder – Mortuos Plango, Vivos Voco (1980), Bhakti (1982), Madonna of Winter and Spring (1986), u.c. Skaņdarbu četrpadsmit mūziķiem un kvadrafoniskajam ierakstam Bhakti ir atskaņojuši daudzi laikmetīgās mūzikas ansambļi. Raksturojot Hārvija veikumu, Māstrihtā bāzētā Musica Sacra Festival 2010.gada izlaiduma aprakstā teikts: 

“Viņa elektronika ir barokāli izsmalcināta, lieki nesarežģīta, Štokhauzena iedvesmota; viņš ir ritmiski pārpilnīgs, bet ne brutāls; viņš runā plastiskā, izlīdzinātā un daiļā harmonijas valodā... viss šeit mirdz vienotā iedvesmas svaigumā un bagātīgā muzikalitātē” 

Amerikāņu dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota "Četru kvartetu" iedvesmotā partitūra "Uguns un roze" pēc šogad 6. martā Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā piedzīvotā triumfa, lielā mērā izvirzījusies par Sinfonietta Rīga 17. marta koncertprogrammas dominanti. Uz robežas starp apziņu un zemapziņu šis akustiskais dārgums savu klausītāju pirmoreiz sastapa 2017. gada 25. augustā Vidzemes koncertzālē "Cēsis", tagad tam pienācis laiks pārsteigt Rīgas publiku.
Iezīmējot skaņdarba enerģētisko sākotni, Krists Auznieks intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” pauž:

“Eliots vēlas sasaistīt visas reliģijas, kultūras. Arī es savā darbā ļoti meklēju to, kas pārvar, kas vispārina - ka tas ir nevis Krista Auznieka darbs, bet daļa no kaut kā lielāka. Gribu pieredzēt, ka vienā ziņā tas ir dievišķs, bet vienlaikus - tik ļoti vienots ar apkārtējiem, ka esi daļa no visa. Es ticu, ka viss ir uz labu". 

Gluži tāpat kā Krista Auznieka partitūra, arī ģitārista Matīsa Čudara jaundarbs tapis pēc kamerorķestra Sinfonietta Rīga pasūtījuma. Skaņdarba pirmatskaņojuma laikā uz skatuves kāps arī pats darba autors, atskaņojot ģitāras partiju.
Atklājot skaņdarba tapšanas aizkulises, Čudars stāsta: 

““Malkas šķūnītis sniega krāsā” ir mana kontemplācija par šo ziemu. Rakstot šo darbu, man pa logu ārā visu laiku bija ne viena neskarts, ar sniegu apklāts malkas šķūnītis. Kamēr es strādāju pie partitūras, es vienlaikus vēroju šo statisko “lietu”, kas visu laiku tur ir, bet neviens to neaiztiek. Šķūnītis tur ir un nemainās, bet pasaule tam apkārt mainās. Tās ir dažādas gadalaiku maiņas, garastāvokļu maiņas. Principā par to arī ir šis darbs.”


Pievieno komentāru:

Jaunākie ieraksti