Muzikālo eksperimentu maģiskie brīži - intervija ar Katrīnu Gupalo

Muzikālo eksperimentu maģiskie brīži - intervija ar Katrīnu Gupalo

Radošas, oriģinālas, teatrālas, eksperimentālas, ārpus robežām, ārpus ierastā un ikdienišķā. Ar šādām idejām un māksliniecisko enerģiju dzīvo viena no jaunajām Latvijas mūziķēm Katrīna Gupalo. Nupat kā izskanējuši pirmie koncerti Liepājā un Cēsīs, kuros kopā ar pianistu Andreju Osokinu tika atskaņota jaunā mūzikas izrāde “Pēc pusnakts / after midnight”. Šajā intervijā tuvplānā iepazīstamies ar Katrīnu Gupalo. 

Pēdējā laikā tevi arvien biežāk varam sastapt uz Latvijas lielāko koncertzāļu skatuvēm, eksperimentējot ar jaunām programmām. Pastāsti par šiem muzikālajiem izgudrojumiem! 

Šajos eksperimentos uz skatuves apvienoju visus savas mākslinieciskās darbības virzienus – teātri, vokālo mākslu un pianismu. Jutu, ka vairs negribu ierobežot sevi kādā vienā žanrā un ļāvu vaļu fantāzijai – ko var izveidot, ja to visu apvieno vienā mākslas darbā. Vairāk kā 15 pārpildīti "100 GADI AR PIAFU" koncerti bija signāls, ka šī avantūra ir izrādījusies veiksmīga, cilvēkus tas uzrunā un iedvesmo. Tāpēc nolēmu attīstīt šo virzienu, un jaunajā izrādē "Pēc pusnakts / after midnight" pievienoju arī moderno un džeza deju. Šie eksperimenti ir grūti ieliekami kādā vienā žanrā – tie ir gan koncerti, gan teātris, gan šovs, kaut kas no klasikas, no mūzikliem, kaut kas no kabarē. Bet tas viss – lai klausītājs nonāktu neparasti skaistas mūzikas, ļoti spilgtu emociju un prieka pilnu brīžu pasaulē, izjustu spēcīgu saviļņojumu un baudījumu no pieredzētā.  

Kā tas ir būt gan režisoram, gan scenogrāfam, gan komponistam, gan visbeidzot arī izpildītājam vienā personā?

Šausmīgi interesanti, atbildīgi un intriģējoši. Neteikšu, ka viegli. Bet noteikti, tas ir to vērts, jo varu pilnībā realizēt visas savas trakās idejas. Kopā ar mani strādā fantastiski mūziķi un mākslinieki, kas arī, tā pat kā es, iesaistās visos izrādes tapšanas procesos. Tā ir kā tāda mākslinieciskā laboratorija, kur mums visiem sanākot kopā rodas kaut kas unikāls. 

Kurā brīdī un kā tavs ceļš pavirzījās no pianistes uz dziedātājas lomu?

Ar laiku sapratu, ka es to varu, varu dziedāt, varu dziedāt uz lielas skatuves un nebaidīties, varu saukt sevi par dziedātāju. Pēc 20 gadiem akadēmiskā pianisma pasaulē tas bija diezgan drosmīgs lēmums, bet esmu laimīga, ka galu galā pārvarēju visas bailes un bažas un ļāvos savam aicinājumam. 

Un ja būtu iespēja iejusties vēl kādā citā lomā, kura tā būtu?

Tagad ir tas brīdis, kad varu droši teikt – esmu atradusi dzīvē to, kas sagādā vislielāko prieku, laimi un piepildījumu! Ne par ko nemainītu savu lomu, jo izbaudu katru sava darba niansi, katru mirkli, sākot no idejas radīšanas brīža, visiem mākslinieciskajiem un tehniskajiem jautājumiem līdz pat maģiskajam brīdim uz skatuves. 

Vai esi kādreiz iedomājusies, ka tu varētu būt arī skolotāja?

Katra profesija ir brīnišķīga, ja tas ir tavs aicinājums, kurā vari izpaust savu talantu. Arī pedagoģija. Skolotājam ir milzīga atbildība par jaunā mūziķa dzīvi. Ja cilvēks nerod prieku un gandarījumu no pedagoģijas, ja tas nav viņa talanta neatņemama izpausme, nekas labs tur nevar sanākt. Mans nozīmīgākais dzīves skolotājs ir pianists Sergejs Osokins. No pašas pirmās stundas pie viņa sapratu, ka man ir darīšana ar milzīgu personību, talantu un fantastisku mākslinieku. Tas deva baigo stimulu vingrināties dienām un naktīm, meklēt aizvien jaunus ceļus mūzikā, nekad nepadoties un kļūt par to, kas esmu šobrīd. Savukārt dziedāšanas pasaulē skaidrību un harmoniju ienesa balss fitnesa treneris Arturas Burke. Strādājot ar viņu, lietas, kas šķiet neiespējamas, kļūst visnotaļ reālas. Ideālajā pasaulē katram vajadzētu nodarboties ar to, kas pašam patīk vislabāk. Man tā ir skatuve, un mana pasaule ir ideāla. 

Kā dzimst tavas radošās idejas? Un kā izdodas tās realizēt?

Idejas dzimst mežonīgi ātri. Pēc tam gan ir tik pat mežonīgi garš ceļš, bezgalīgas diskusijas, meklējumi, kā šīs idejas vislabāk realizēt. Nu jau gandrīz divus gadus darbojos mūziķu un mākslinieku apvienībā “Aira Laivina Artists”, kas no mežonīgām idejām nebaidās. Mēs esam jauni, talantīgi un savā ziņā arī nedaudz traki mākslinieki, kas uzdrošinās paši kļūt par savas laimes kalējiem. Šī apziņa, ka neviens cits, izņemot mūs pašus, nav atbildīgs par mūsu mākslas nākotni un attīstību, dod milzīgu enerģiju darbam – gan mākslinieciskam, gan organizatoriskam. 

Un tomēr – kādi ir galvenie izaicinājumi?

Visa mana dzīve ir izaicinājumu pilna. Ne tikai eksperimentālu izrāžu radīšana un rādīšana. Pirms tam bija neskaitāmi pianistu konkursi, tai skaitā Parīzē, Londonā, Maskavā. Vesela izaicinājumu sērija manā dzīvē bija laikā, kad mācījos Rietumu Mūzikas akadēmijā Kalifornijā. Tā ir vieta, kur pasniedz pasaules slavenākie klasiskās mūzikas grandi, minēšu tikai dažus: amerikāņu pianists Leons Fleišers, Ņujorkas filharmonijas orķestra galvenais diriģents Alans Gilberts, šī brīža top of the top komponists Tomas Ades. Kad aizsūtīju savu pieteikumu, nemaz nenojautu, ka iegūšu pilno stipendiju un kļūšu par vienu no astoņiem pianistiem, kam būs iespēja mācīties pie šiem izcilajiem mūziķiem. Iespējams tieši šī pieredze devusi man pārliecību kāpjot uz Latvijas lielāko koncertzāļu skatuvēm. 

Kur, kad varēsim klātienē dzirdēt, redzēt tevi?

Šobrīd gatavojos "Pēc pusnakts / after midnight" izrādēm Rīgā, Mūzikas namā "Daile", kas notiks 8. aprīlī plkst. 17.00 un 20.00. Pēc tam sekos izrādes Berģos, Saldū un citviet. Maija beigās būs neparasts koncerts Rūmenes muižā, kur iejutīšos pianista Andreja Osokina mūzas lomā, šoreiz uz skatuves. 

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Nākamais projekts būs mana soloprogramma. Klavieres un balss dažnedažādākajās valodās. Iespējams, to varēs dzirdēt jau šovasar.

Šeit iespējams noklausīties slaveno Piafas dziesmu 'La vie en rose' Andreja Osokina un Katrīnas Gupalo interpretācijā:

Intervēja Jana Kuzmenkova


Pievieno komentāru:

Jaunākie ieraksti