Latviešu strēlnieku dziesmas - mūsu mantojums

Latviešu strēlnieku dziesmas - mūsu mantojums

Piedāvājam Jums sarunu ar vīru kopas "VILKI" dalībnieku, foto grāmatas "Pulcējaties zem latviešu karogiem" sastādītāju Andri Balceru (foto otrais no labās).

Vai mēs varam runāt par tādu terminu “strēlnieku dziesmas”? Ko mēs ar to varam saprast?

A.B. - Strēlnieku dziesmas, var teikt, kā paši strēlnieki. Jaunāko laiku vēsturē strēlnieki veidoja pirmās Nacionālo Bruņoto spēku vienības, tāpēc arī viņu dziesmas. Lielāko daļu paši arī sacerējuši, daudzas no tām atdevuši mums mantojumā; es domāju vīru kopas “Vilki” priekšteču ansamblim. Dziesmas bija svarīgas viņiem, kā arī tās ir svarīgas mums – viņu mantiniekiem.

Vai strēlnieku dziesmas sacerēja paši strēlnieki, vai tomēr tās ir arī ikdienas dziesmas, kuras vēlāk dziedāja arī kara laukā?

A.B. - Gan tā, gan tā. Te jānošķir, par kādu repertuāru mēs runājam. Vai tas ir repertuārs, ko viņi dziedāja savā lokā frontē, vai arī tās bija formas, kas izveidojās profesionālu diriģentu vadībā; bija pat kori, simfoniskais orķestris. Visiem 8 strēlnieku bataljoniem bija arī kapelmeistari, kas dibināja bataljona orķestri štata ietvaros. Tie ir dažādi repertuāri. Ja runājam tieši par pozīciju repertuāru, tad lielākoties dziesmas bija strēlnieku sacerētas. Bija, protams, arī profesionālu komponistu sacerētas dziesmas, kas vēlāk iegājās strēlnieku sadzīvē, bet tās bija retums. Viņi bija pašpietiekami – paši mācēja sacerēt gan dziesmas, gan melodijas. Talkā ņēma arī kādu plašāk zināmu vai tautas dziesmu melodijas ar aktuāliem vārdiem, vai tā laika populāru krievu romanci, vācu ziņģi, ko dziedāja saviem vārdiem.

Vai strēlnieki, būdami pozīcijās, tikai dziedāja, vai izmantoja arī kādus instrumentus?

A.B. - Viņi gan dziedāja, gan izmantoja instrumentus: armoņikas, ģitāru, ķemīti. Kādreiz bija arī kāda vijole vai mandalīna, retāk pogu cītara, bet pamatā ermoņikas un ģitāra, kas bija strēlnieku klasiskie muzicēšanas instrumenti. Ļoti daudziem zēniem blakus mantu maisam bija kāds instruments.

Vai Jūs, vīru kopa “Vilki”, esat sev formulējuši, ko mums nozīmē strēlnieku dziesmas un ko tās nozīmēja viņiem pašiem? Tās nebija tikai laika kavēklis.

A.B. - Kā jau teicu, ja runājam par pozīciju repertuāru, tad tās dziesmas viņiem bija svarīgas, jo neviens nelika tās sacerēt, strēlnieki paši to darīja. Protams, bija atsevišķi izņēmumi, piemēram, komandieris izsludināja konkursu, lai radītu dziesmu speciāli kādam pulkam vai bataljonam, bet pamatā tā bija pašiniciatīva – dziedāt sev, dziedāt nodaļā, vadā, lai varētu drošāk iet klopēties. Strēlnieki nav sākuši neko jaunu, unikālu, šo tradīciju esam mantojuši jau ļoti sen no senčiem, jo latviešu karavīriem dziesma vienmēr ir palīdzējusi. Zemteksti un motivācijas apakšā var būt daudzas, mēs tikai varam pētīt. Acīmredzot vienības gars. Arī tagad, kad mēs, Vilki, dziedam brīvā Latvijā, atminoties Jukuma Vācieša ansambli krievu okupācijas laikā, man ir citādas sajūtas. Dziedot krievu okupācijas laikā, apakšā bija spēcīgs zemteksts, spīts, naids un uzdrīkstēšanās, šodien tam ir cita doma, tāpēc motivācija jāskatās kontekstā ar to laiku un vidi.

Vai krievu okupācijas laikā par strēlnieku dziesmu dziedāšanu varēja būt arī kādas nelabvēlīgas sekas?

A.B. - Nevis varēja, bet bija. Ielika mūsu pirmā ansambļa vadītāju cietumā. Jukuma Vācieša vārdā nosauktā ansambļa dibinātājam Mārim Ošam, kas tolaik bija arī vēstures skolotājs, čeka safabricēja krimināllietu. Mēģināja izvairīties, bet lietu “piešuva”, tāpēc 1 gadu pavadīja reālā ieslodzījumā – zonā un Centrālcietumā. Bet viņiem neizdevās viņu salauzt, viņs bija bokseris (smejas). Arī mani divreiz tajā laikā pasauca uz čeku. Viņi, kā saka - turēja roku uz pulsa.

Man atmiņā vairāk saglabājušās jestrās strēlnieku dziesmas. Vai ir arī skumjas? Kādas emocijas valda strēlnieku dziesmās?

A.B. - Dažādas. Pārsvarā tiešām strēlnieku dziesmas ir jestras, ar uzrāvienu. Skatoties tekstuālo, dziesmām ir dažādi varianti – ar jestrākiem vai pikantākiem vārdiem. Arī tādas palīdz sagatavoties cīņai, nokratīt skumjas un pārdomas. Arī skumjas, protams, strēlnieki bija dzīvi karavīri. Pirmie, kas stājās, pārsvarā gan bija jauni puikas, bet tāpāt sevi stiprināja pirms kaujas; citi rakstīja vēstules uz mājām, bet pārsvarā, lai skumjas pārvarētu, dziedāja, dungoja meldiņus. Kaujas dziesmās, kas uzmundrina, vārdi bija aktīvi un spēcīgi, piemēram, dziesma “Uz priekšu, latvieši”. Tajos krievu laikos, kad vārds “latvietis” skaitījās gandrīz noziegums, kad par latviešu valodas runāšanu skolā kaklā kāra nosodošu tāfelīti ar uzrakstu “es runāju latviski”, latviešu strēlnieki pamostās – veseli 8 bataljoni, vēlāk pulki, un iet uz priekšu ar vārdiem “uz priekšu, latvieši”, tas bija ļoti spēcīgi.

Vai 21. gadsimta jaunie latviešu puiši interesējas par tā laika strēlnieku dziesmām?

A.B. - Mēs cenšamies nodot tālāk. Arī pie mums ir jaunu spēku papildinājums. Pēc koncertiem nāk klāt, interesējas, bet uz nākamajiem koncertiem samācījušies jau rauj līdzi. Ir un būs mantojums. Tās dziesmas, ko strēlnieki sacerēja, nav ne viņu, ne mūsu, tās pieder mūsu tautai - tās ir tautas dziesmas. Daudzām dziesmām autori nav zināmi, ir tikai teicēji, tāpat ir ar tautas dziesmām. Tas ir mūsu mantojums.

Informāciju sagatavoja Ēriks Eriksons


Pievieno komentāru:

Jaunākie ieraksti