Beigsim, lūdzu, ar aizspriedumiem!

Beigsim, lūdzu, ar aizspriedumiem!

Beigsim, lūdzu, ar aizspriedumiem!

Lai sevi definētu kā smagās mūzikas piekritēju, nav nepieciešams notetovēties no galvas līdz kājām, tērpties melnā, nokrāsot zilzaļus matus un klausīties tikai un vienīgi „Cannibal Corpse”, ēdot savas brokastu pārslas. Jau aptuveni dekādi apmeklējot dažāda apjoma rokmūzikas un metāla pasākumus, nācies sastapt visdažādākos cilvēkus, dažādu profesiju un sociālo slāņu pārstāvjus, tāpēc reizēm grūti saprast sabiedrībā izveidojušos stereotipus par metālistiem – „Atkal tie melnie lopi nolasījušies pie tā Depo, huligāni noteikti!”

Īpaši spilgti tas izjūtams mūsu postpadomju vidē, kur, diemžēl, vēl lielā mērā valda aprobežotība un uzskats, ka atšķirties no pūļa nav labi. Aptuveni pirms gada, vasaras iedvesmota, nokrāsoju vienu zilu matu šķipsnu, un jau nākamajā dienā uz ielas saņēmu brīnišķīgu komentāru no kundzes gados – „Tagad pilns ar deģenerātiem..” Jauki. Šim konkrētajam deģenerātam ir augstākā izglītība, tajā brīdī vēl strādāju pirmsskolas izglītības iestādē un, iespējams, tieši šīs pašas rajona tantes mazbērnam mācīju lasīt un rakstīt. Jā, esmu pedagogs un ikdienā strādāju ar bērniem, ir cilvēki, kas ir ļoti pārsteigti to uzzinot, ir tādi, kas man netic, taču pārsvarā tas neizraisa daudz nekādas diskusijas, jo katram savs darbs un sava joma, kur sevi pierādīt. Toties darba vidē kādam izpaužot, ka esmu smagās mūzikas piekritēja, darba nedēļas beigās labprāt apmeklēju koncertus un atpūšos klausoties to „brēkšanu”, bieži nācies saskarties ar pamatīgu nosodījumu sarunas biedra acīs. Man pat ir jautāts – „Vai tiešām viss ir tik slikti? Tev ir depresija?” Nē, nav slikti!

Ir veikti gana daudz zinātnisku pētījumu par smagās mūzikas pozitīvo ietekmi uz cilvēka psihi, bet, pat iztiekot bez visiem pētījumiem, ja cilvēkiem izdotos kaut uz īsu mirkli atbrīvoties no saviem aizspriedumiem un kritiski palūkoties kaut vai uz tik elementāru lietu, kā pasākumu apmeklētāju kultūra, tie varbūt spētu izdarīt kādus secinājumus.  Uzreiz pasaku, es nelieku visus vienā vai otrā katlā, taču esmu novērojusi atsevišķas tendences. Cik bieži Vecrīgas ielās pie bāriem un klubiem nakts stundās izceļās kautiņi? Katru vakaru! Vai tur dūres vicina metālisti? Lielākoties, nē.  Cik bieži klubos Depo un Melnā Piektdiena izceļas kautiņi? Nesaku, ka tādu nav nemaz, bet es, godīgi, nekad neesmu tos piedzīvojusi.

Kādreiz, ģeogrāfiski diezgan tuvu, vienā laikā norisinājās divi ļoti atšķirīgi mūzikas festivāli – „Baltic Beach Party” Liepājā, un „Zvērā”, Saldus pusē. Ziņu portāli vienmēr bija pilni ar policijas atskaitēm par Liepājas pasākumu – kautiņi, traumas, aizturētie, narkotikas utt..  „Zvērā” toties, neatliekamās palīdzības brigādes uzmanība tika lūgta saules apdegumu apkopšanai, no rīta galvassāpju tabletīti izlūgties un, ja gadījās kāda “moshpit” trauma. Policiju redzēju tik, cik ierastajās apgaitās pa festivāla teritoriju. Jā, protams, tas bija sen un pasākumu mērogi manāmi atšķīrās, taču tendenču novērošanai pietiekami, manuprāt. Man ir dzīvē laimējies apmeklēt arī „Wacken Open Air” festivālu, ar teju simts tūkstošiem apmeklētāju – un tas manas domas par metālistu miermīlīgumu un draudzīgumu tikai nostiprināja.

Visi cilvēki, kurus pazīstu no šīm aprindām, pamatā ir brīnišķīgi, gudri, inteliģenti, ar kritisko domāšanu apveltīti. Veiksmīgi savu profesiju pārstāvji, labākie vecāki saviem bērniem un izcili saimnieki saviem suņiem un kāmjiem. Un atliek tikai lepoties, ka varu arī sevi iekļaut šajā sabiedrības kategorijā, varu sevi definēt – esmu metālists.

 

Autore: Monta Melne


Pievieno komentāru:

Klausies latviešu mūziku