Ivanovs: Vocalises 

Pagājušā gadsimta 60. gados Jānis Ivanovs sacer piecas savas eksperimentālākās un ekspresionistiskākās simfonijas: no Nr. 9. līdz Nr. 13. Te viņš droši pielieto politonalitātes, poliharmonijas, poliskaņkārtas, arī divpadsmittoņu skaņkārtu – visu to, kas tika reabilitēts līdz ar 60. gadu atkusni sabiedrības dzīvē un kultūras procesos. Jo kopš jaunām dienām viņš aizstāvējis komponista tiesības uz novatoriskumu, attīstību. Melodiskās un kontrapunktējošās līnijas šajās simfonijās izceltas ar trompetēm un orķestrī jaunievestajām klavierēm. Un šīs līnijas nereti tiek trauksmaini un pat nervozi pakļautas ritma diktātam. Visai plašus posmus komponists noklāj ar mazo bundziņu tremolo, tā radot fonu, kas līdzinās raupjam audeklam vai rupjam smilšpapīram, uz kura pastozus triepienus ar lielizmēra otām vai špaktelēm klāj 60. gadu glezniecības aktīvākie pārstāvji. Tas ir skarbā stila laiks latviešu mākslā, dzejā, mūzikā, kultūrā, un arī Ivanovs ar savām simfonijām iekļaujas šajā gaisotnē, turklāt atrodas tās avangardā.

Bet 1964. gadā Jānim Ivanovam top arī kas cits. Tā ir neliela a cappellavokalīze jauktajam korim Rudens dziesma. Nepretenciozs korālisks četrbalsu salikums, silts, atbruņojošs melodisms, dziļi elpojošas harmoniskās secības ar paralēlām kvintām kā reliktu no mūžsenas ganu dziesmas...

No kurienes Ivanovam, simfoniķim epiķim un dramatiķim, skarbā stilaadeptam, šis radošais sānceļš vai varbūt zemstrāva?

IMANTS ZEMZARIS.