Ar šo rindkopu varētu arī nesākt, taču pirmajam soloalbumam izvēlētās mūzikas saraksts ne jau nu gluži dod atbildes, tomēr kaut kādā ziņā labāk ļauj sajust, kas ir cilvēka Riharda Plešanova kodols, un par šādiem albumiem vienmēr sevišķs prieks.

“Diezgan ilgi lauzīju galvu, kā virknēt skaņdarbus, lai būtu sajūta, ka tie izriet cits no cita.” [Rihards Plešanovs]

Mūziku Rihards meklē lēni un mierīgi. Savureiz ausi piesaista kaut kas, ko spēlē kāds cits. Šajā tvartā likti vairākus gadus repertuārā nogulsnējušies darbi, un tiem līdzās kārtoti četri dažādu dzejnieku dzejoļi (visi četri dzimuši viena gadsimta ceturkšņa laikā).

“Dzejas iekļaušana ir impulsīva ideja — gribējās pievienot vēl kaut ko. Ne jau tā, ka kaut kas būtu trūcis, bet es vēlējos iziet no akadēmiskā formāta un atrast vēl kādu satura šķautni.” [R. Plešanovs]

Ar izvēlētajiem dzejniekiem Rihardam bijusi iepriekšēja radoša sadarbība.

“Katram iesūtīju skaņdarbu, kas seko pēc dzejas, un, domājot par šo, ņēmu vērā katra autora unikālo balsi un lasīšanas īpatnības. Vēlējos, lai dzeja kļūst par mūziku un izveido rituālu tiltu uz nākamo skaņdarbu.” [R. Plešanovs]

Orests Silabriedis.