Mocarta muzikālie joki: kamerorķestris Sinfonietta Rīga un itāļu vijolnieks Enriko Onofri Lielajā ģildē

Mocarta muzikālie joki: kamerorķestris Sinfonietta Rīga un itāļu vijolnieks Enriko Onofri Lielajā ģildē.

Mocarta muzikālie joki: kamerorķestris Sinfonietta Rīga un itāļu vijolnieks Enriko Onofri Lielajā ģildē.

Piektdien, 8. novembrī Lielajā ģildē uz dižā austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas vakaru klausītājus aicina kamerorķestris Sinfonietta Rīga un itāļu vijolnieks, izsmalcinātais baroka un klasicisma mūzikas lietpratējs Enriko Onofri. Koncerta programmā - uvertīra dziesmuspēlei “Teātra direktors”, “Trīs vācu dejas”, divertisments “Muzikāls joks” un Pirmais mežraga koncerts kopā ar izcilo austriešu mežradznieku Johannesu Hinterholceru.
Atklājot koncertprogrammas tapšanas aizkulises, Enriko Onofri saka:

“Šoreiz vēlos klausītājam parādīt citu Mocartu – Mocartu jokdari, publikas dievinātu ģēniju ar fenomenālu humora izjūtu. Kaut gan atklāti sakot, šīs kompozīcijas no mūziķiem prasa ne mazāku iedziļināšanos, atdevi un spējas kā atskaņojot autora labi zināmos darbus”. 

Koncertprogrammā cita aiz cita sekos Mocarta vitālie un humorpilnie muzikālie komentāri par sava laika reālijām, brīžam tās kariķējot, brīžam parodējot, vai vienkārši no sirds par tām pasmaidot.
Brīnumbērna Mocarta Lielās Eiropas turnejas laikā (1763-1766) tapušais kvodlibets Galimathias Musicum sarakstīts 10 gadu vecumā, par godu Vilema V pilngadības sasniegšanai un stāšanos Nīderlandes republikas provinču valdnieka amatā.
Svētku pusdienu vajadzībām Šenbrunnas pilī divdesmit gadus vēlāk tapusi komiskā dziesmuspēle “Teātra direktors” (Der Schauspieldirektor). 80 viesiem rīkotajā pasākumā netrūka nedz ēdiena, nedz mūzikas – līdz ar Mocarta koķeto mūziku, viesus izklaidēja arī Saljērī opera buffa “Vispirms mūzika, pēc tam vārdi” (Prima la musica e poi le parole ).
Gadu vēlāk, 1787. gadā Mocarts sarakstīja divertismentu diviem mežragiem un stīgu orķestriem “Muzikāls joks”( Ein musikalischer Spaß), kurā autors vaļsirdīgi pasmaida par netalantīgu kolēģu netalantīgiem sacerējumiem, parodējot to stilu un pārmērības.
“Trīs vācu dejas” tapušas komponista pēdējā mūža gadā, kad viņš kalpojis Jozefa II galmā. Kā zināms arī Mocarts pats bijis kaislīgs dejotājs un minētie opusi nav vienīgie, kas veltīti šai mākslas un izklaides formai. Arī viens no četriem Mocarta koncertiem mežragam un orķestrim tapis meistara mūža nogalē, turklāt divdaļīgā koncerta otro daļu jau pēc autora nāves pabeidzis viņa skolnieks Francis Ksavjers Zīsmairs (Franz Xaver Süßmayr ). 8. novembra koncertā Lielajā ģildē to atskaņos pieredzējušais austriešu mežradznieks Johanness Hinterholcers.
Enriko Onofri (1967) pievēršanās Rietumeiropas muzikālo pamatu praktiskai pētniecībai nav nedz pārpratums, nedz pašmērķīga izrādīšanās. Jau studiju gados jaunais vijolnieks no Ravennas tiek uzaicināts par koncertmeistaru leģendārā katalāniešu muzikālā pravieša Žordi Savaļa ansamblī La Capella Reial de Catalunya. Tam seko ne mazāk leģendāra vienība - Džovanni Antonioni 1985. gadā dibinātais ansamblis Il Giardino Armonico, vēlāk arī leģendārā diriģenta un senās mūzikas kustības aizsācēja Nikolausa Arnonkūra Concentus Musicus Wien, klavesīnista Rinaldo Alesandrini vadīto Concerto Italiano, Orquesta Barroca de Sevilla. Ar itāļu baroka mūzikas skaņdarbu izlasi 2006. gadā debitē Onofri paša dibinātais senās mūzikas ansamblis Imaginarium Ensemble.
Šodien Enrico Onofri ir citēts, respektēts un cildināts vēsturiski informētās mūzikas atskaņošanas eksperts. Viņš ir baroka vijolspēles un atskaņojuma tradīcijas profesors Bellini konservatorijā Palermo, viņš sniedz meistarklases daudzviet Eiropā, par vieslektoru viņu aicina prestižā Ņujorkas Džuljarda skola.
Onofri skats tver visu, kas stingri balsta Rietumeiropas muzikālo tradīciju - sākot no Korelli, Bībera un Vivaldi un beidzot ar Mocartu un Haidnu. Gluži nesen, septembra vidū Onofri kļuvis par Eizenštatē bāzētā kamerorķestra Haydn Philharmonie galveno viesdiriģentu.
Johanness Hinterholcers (1974) Camerata Salzburg mažragu grupas koncertmeistars un Minhenes Mūzikas un teātra augstskolas profesors Johanness Hinterholcers dzimis un savu talantu uzsācis spodrināt nekur citur kā Mocarta dzimtajā pilsētā Zalzcburgā. Hinterholcers studējis Mozarteum mūzikas universitātē pie profesoriem Jozefa Maira un Radovana Vlatkoviča, bet pēc uzvaras nacionālajā atskaņotājmākslinieku konkursā „Gradus ad parnassum“, nekavējoties iekarojis stabilas pozīcijas radzamāko Eiropas mežradznieku saimē. Visupirms jau dzimtajā Zalcburgā, kur no 1997. līdz 2009. gadam viņš ir Mozarteumorchestra pirmais mežrags. Seko sadarbība ar Lincas Bruknera orķestri, Tokijas Metropoles simfonisko orķestri, Collegium musicum Copenhagen, Minhenes kamerorķestri, Vīnes kamerorķestri, u.c. Viņa repertuārā atrodami Vivaldi, Telemaņa, Mocarta, Haidna, Šūmaņa, Sensānsa, Štrausa un Brittena skaņdarbi. Ar Mocarta 4. mežraga koncertu Hinterholcers 2007. gadā debitēja prestižajā Zalcburgas festivālā. Sākot ar 2000. gadu Hinterholceru uz savām koncertprogrammām regulāri ielūdz tādi ievērojami kolektīvi kā Berlīnes filharmoniķi, Cīrihes Tonhalles orķestris, Bavārijas valsts orķestris, Mālera kamerorķestris, Minhenes, Bāzeles un Vīnes kamerorķestri, Vācijas dienvidrietumu radio simfoniskais orķestris Štutgartē. Kopš 2012. gada Hinterholcers ir Camerata Salzburg pirmais mežrags.

Līdztekus modernajam mežragam Hinterholcers specializējies arī seno instrumentu spēlē. Šīs intereses viņu savedušas ar Nikolausu Arnonkūru un Concentus musicus Wien, Džovanni Antonini un Il Giardino Armonico, Marku Minkovski un Les Musiciens du Louvre Grenoble.
Kopā ar Zalcburgas Mozarteumorchester un diriģentu Aivoru Boltonu Hinterholcers 2006. gadā skaņu lentē imūžināja visus četrus Mocarta mežarga koncertus. Vēlāk ieraksts guva nedalītu kolēģu, kritikas un klausītāju atzinību, nodrošinot Hinterholceram redzamu vietu Mocarta muzikālā mantojuma sargātāju vidū.

Biļetes uz koncertu nopērkamas visās “Biļešu paradīzes” kasēs un internetā.


Pievieno komentāru:

Klausies latviešu mūziku

Gadu mijas balle Spēlēju, sapņoju