Ivanovs. Simfonijas Nr. 15 un 16 

"Ārpus Latvijas Jānis Ivanovs palicis gandrīz nepazīstams. Dzelzs priekškara radītā piecdesmit gadus ilgā atrautība no normālas kultūraprites, okupācijai sekojošo tumšo deviņdesmito gadu neslēptais naids un nicinājums pret jebkādu nopietnu mākslu, visbeidzot, daudzmiljonu nāciju paviršā un uzpūtīgā attieksme pret skaitliski mazāku tautu kultūras mantojumu – tas viss darījis savu. Protams, arī Jānim Ivanovam zināmā mērā ir vairāki gara radinieki. Klausoties viņa simfonijas, to emocionālā un konceptuālā vēstījuma vaibstos vai intonatīvajās, harmoniskajās, ritma formulās iespējams uztvert līdzību ar Tālivaldi Ķeniņu, Aramu Hačaturjanu, Āronu Koplendu. Tomēr Kanādas latviešu meistara, armēņu dižgara, amerikāņu 20. gadsimta klasiķa atpazīstamība ir jūtami plašāka, turpretī Jāņa Ivanova partitūras vēl komponista simtgadē pat Latvijā skanēja vien epizodiski. Un tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli."

Armands Znotiņš.