Juris Karlsons: Dzīves un nāves dejas 

Diezin vai JURIS KARLSONS (1948) būtu ar vienu teikumu raksturojams gan kā mākslinieks, gan tieši kā mūzikas jomas pārstāvis: viņš ir daudzveidīgs un daudzpusīgs, jaunrades ideju un žanru izvēles ziņā, kā teicam, fleksibls. Arī viegli sakompromitētais atvērts viņam pieskanīgs: blakus (vai apakš) tīri muzikālai iecerei un versijai allaž kāds ārpusmuzikāls pavadonis vai pat režisors. Gan pavisam tieši – ar poētisku tekstu vai skatuvisku darbību saistīts. Gan arī hipotētisks, ne vienmēr priekšplānā jaušams, kā slavenā lādīte ar dubulto dibenu: te koncerta žanra un koncertēšanas idejas lauzums ar īpašām piebildēm, te ļaušanās simfonijas žanra īstā varianta meklējumiem, te visdažādāko instrumentu izvēle un kombinācijas kopspēlē. Galu galā – arī vesels birums visdažādāko miniatūru gan vokālajā jomā, gan instrumentālajā, gan – dabiski – kopā. Viss ir jāizmēģina, jāpārbauda ar paša uztveri. Negribētos pielīmēt kādu vienu raksturtēzi, bet kopskatu varētu riskēt iezīmēt ar mēreni moderns: bez galējībām, taču trendā, nekrītot laukā no latviešu mūzikas paradigmas, bet iezīmējot savu vārdu un burtu.

Šajā albumā iekļautos atšķirīgos skaņdarbus vieno kopēja īpašība: tie saistīti ar skatuvi, ar teātri, tātad citu – vēstošu mākslu. Jā, dažādā veidā un tiešuma vai netiešuma pakāpē, taču rampas gaisma tur ir klāt, nerunājot par to, ka visiem opusiem saknē ir literārie sacerējumi, sākotnējais vēstījums, avota impulss. Un man šķiet, ka komponista paša dotumu klāstā arī ir kāda šķēle teātra, teatrālisma, teatralitātes. Kā katrā no mums. Ar visiem monologiem un dialogiem, ekspozīcijām un fināla mēmajām ainām… Taču, ja reiz skaņradis mums šādu skatījumu, redzējumu piedāvā, tad tur arī ir kāds knifs, kāds īpašs rakurss, kāda slēdzene un atslēga.

JĀNIS TORGĀNS.